Livones.net
Miķeļi, Mārtiņi un Katrīnas
23/09/2013
Kristi Salve

 

 

Miķeļi

No rudens sezonas atzīmējamām dienām svarīgākā bija Miķeļi (Mikīļpǟva, 29. septembris), kurai bija īpaša vieta arī igauņu tautas kalendārā. Ar to nesaistījās tikai darbu aizliegumi un pavēles, laika zīmes u. tml., bet to zināmā mērā arī svinēja. Tā, piemēram, lībiešu zvejnieki šajā dienā negāja jūrā. No Miķeļos nokautās aitas gatavoja labākus ēdienus, tāpat izcepa kaut ko garšīgāku. Ieraža, vēcinoties ar slotām, aizbaidīt no klēts žurkas ir saistīta ar vasaras sezonas āra darbu beigšanos – labībai jau vajadzēja būt apcirknī un tad dabiski bija svarīgi ražu atbrīvot no kaitīgajiem grauzējiem. Grauzēju tēma Miķeļos vispār bija aktuāla. Piemēram, nebija atļauts izlikt žāvēties drēbes, lai peles tās nesagrauztu. Kartupeļu laukā savāca nezāles un sadedzināja. No šī brīža zirgi vairs negāja ārā ēst.

Ar Miķeļa dienu lībiešiem sākās veļu laiks, kas ilga līdz Mārtiņiem. Uzskatīja, ka arī veļu laikā jūrā bieži esot spēcīgas vētras, tādēļ zvejošanu uzskatīja par bīstamu. Bīstamība iet jūrā īpaši uzsvērta attiecībā uz to nedēļu, kurā iekrīt Ticības atjaunošanas svētki (31. oktobris). Tā iekļaujas veļu laikā, kad ir veikti arī citi novērojumi par dabu. Ir uzmanīts vēja virziens, bet vērtīgas mutvārdu tradīcijas ziņas arī apgalvo, ka veļu laiks pamatā ir bez vēja, gaiss ir stāvošs, smags un smacīgs. No tā cieš lopi, kas elso. Zirgi ir nespēcīgi un svīst. Saskaņā ar senāku tradīciju veļu laikā baroja mājās atnākušos mirušo tuvinieku garus. Ēdienus (visbiežāk putru, taču arī gaļu un citus ēdienus) vai nu nesa uz pirti, vai arī novietoja istabā uz krāsns, tāpat uz ēdamgalda.

Mārtiņi

Ar Mārtiņiem (Maŗtpǟva, 10. novembris) sākās gada pēdējais – rudens un ziemas – periods. Tajā daudzām tautām ir koncentrētas vairākas atzīmējamās dienas, kurās daļēji vai pilnībā nestrādāja. Tas izskaidrojams ar to, ka āra darbi bija beigušies. Lībiešu tautas kalendārā šim periodam varbūt visraksturīgākais bija iešana ķekatās pa ciemu un dāvanu vākšana – to piekopa pavisam četrās atzīmējamās dienās novembrī un decembrī.

Dabā ar Mārtiņdienu saistīja ziemas sākumu, pirmos lielākos un noturīgākos salus. Mārtiņu nozīmība parādās arī ēdienos. Uz šo dienu kāva lopus, darināja desas un alu, kaut ko izcepa. Desas un alus bija nozīmīgi arī ķekatnieku pacienāšanā. Ķekatniekiem pasniedza arī pupas un zirņus. Šeit jāatgādina, ka pākšaugi lībiešiem un viņu kaimiņu tautām vienlaikus bija arī bēru un veļu ēdiens. Tādējādi arī ēdienos atspoguļojas Mārtiņu kā viena veļu laika robeždatuma raksturs.

Neapšaubāmi visatraktīvākā un dzīvotspējīgākā no visām ar Mārtiņiem saistītajām tradīcijām bija ķekatas. Turklāt lībiešiem Mārtiņdienas ķekatas bez visa cita bija arī būtiska nacionālās identitātes izpausme, jo apkaimes latviešiem Mārtiņu ķekatas nebija pazīstamas. Latviešiem vispār iešana ķekatās Mārtiņos bija maz izplatīta, turpretī Igaunijā tās bija (un ir) ļoti populāras. Tā kā ap Mārtiņiem – laikā, kas saistīts ar mirušo kultu un gadu miju, – maskās staigāja arī somi un karēļi, var pieņemt, ka lībiešu Mārtiņdienas ķekatām ir sena, Baltijas jūras somu izcelsme. Vienlaikus lībiešu Mārtiņu ķekatu tradīcija vēlākā laika periodā neapšaubāmi ir saņēmusi spēcīgu impulsu no Sāmsalas. Sāmsalas un lībiešu piekrastes ķekatnieki bija daudz līdzīgāki nekā, piemēram, Sāmsalas un daudzu citu Igaunijas kontinentālās daļas novadu ķekatnieki.

Ķekatās lielākoties gāja jauni vīrieši, kuri savu ārieni bija pārveidojuši ar vienkāršiem līdzekļiem. Mugurā viņi bija uzvilkuši uz kreiso pusi apgrieztus lielus aitādas kažokus, kurus apjoza ar salmu apsējiem. Dažkārt ķekatniekiem aizmugurē pat bija salmu astes. Izmantoja arī ļoti vienkāršas no tāss vai papīra izgatavotas sejas maskas. Pie rekvizītiem piederējās žagaru bunte rokās. Kopumā lībiešu Mārtiņdienas ķekatnieku izskatu varētu raksturot kā bailes iedvesošu. Viņu izturēšanās bērnos izraisīja vēl lielākas bailes. Bērniem pieprasīja demonstrēt lasītprasmi, lūgšanu un psalmu skaitīšanu no galvas. Neprasmīgos un spītīgos sodīja ar žagariem. Izjokoja un iepēra arī meitas. Mārtiņu ķekatnieki apgalvoja, ka viņi ir atnākuši no Sāmsalas un, lai to apliecinātu, bieži vien runāja izķēmotā „Sāmsalas valodā“. Ķekatnieku uzvedumā vēl ietilpa dziesmas, dejas un muzicēšana.

Katrīnas

Katrīnas dienā (Katriņpǟva, 25. novembris), kas sekoja pēc divām nedēļām, galvenā loma bija meitām. Pretstats Mārtiņiem bija vērojams arī visā citā. Katrīnas bija skaistas un baltas. Ķekatu apģērbam izmantoja baltas kleitas, vīriešu kreklus vai apsedzās ar palagiem, tādējādi līdzinoties Meteņu ķekatnieku ietērpam. Bieži ir uzsvērts, ka Katrīnas izskatījās kā līgavas. Rotājošiem elementiem izmantoja spilgtas krāsas lentes, lakatus, jostas u. tml. Dažkārt Katrīndienas ķekatnieces tēloja kāzu gājienu, kad īpaši daudz tika dziedāts un dejots. Ķekatnieču cienastam līdzās desām, pupām, zirņiem un citiem arī Mārtiņiem raksturīgiem ēdieniem būtiskā vietā atradās arī smalkākas lietas, kuras uzskatīja par piemērotākām meitenēm, – baltmaize, kliņģeri, konfektes.

Ļoti svarīga bija sekojošā svinēšana, kuru organizēja Katrīndienas ķekatnieces, bet aicinātie ciemiņi bija puiši. Salīdzinājumam atzīmēsim, ka latviešiem Katrīndienas ķekatas ir bijusi ļoti reta parādība, bet igauņiem tās ar dažādiem novadiem raksturīgām iezīmēm bija pazīstamas visā valstī. Īpaši Dienvidigaunijā un Igaunijas salās, līdzīgi kā lībiešiem, skaistās un priecīgās Katrīnu ķekatnieces tika pretstatītas baismīgajiem un nejaukajiem Mārtiņu ķekatniekiem. Sakāmvārdu formā izteiktajos laika novērojumos lībieši dažkārt saistīja Katrīnas ar atkusni, kas sekoja pirmajiem saliem, tomēr, no otras puses, uzskatīja, ka Mārtiņdienas sali un sniegs turpināsies līdz Katrīnām un atkusnis atnāks tikai Andrejos (30. novembrī). Andreji lībiešiem bija maznozīmīga atzīmējamā diena, lai gan tajā zīlēja, kurš būs nākamais laulātais draugs.

No rakstu krājuma „Lībieši. Vēsture, valoda un kultūra”

20/10
1994. gada 20. oktobrī Daugavas malā pie Salaspils atklāts tēlnieka Ģirta Burvja piemineklis Salas lībiešu vecākajam Ako.
24/10
1923. gada 24. oktobrī jūrmalas ciemos no Melnsila līdz Lūžņām sākas balsošana par Jūrmalas pagasta izveidi.
28/10
1978. gada 28. oktobrī dzimusi lībiešu kultūras darbiniece Julgī Stalte.
01/11
1903. gada 1. novembrī dzimis viens no ansambļa „Līvlist” dibinātājiem Oskars Stalts (miris 1992.gadā).
01/11
1950. gada 1. novembrī dzimusi tulkotāja Ieva Ernštreite.
02/11
1978. gada 2. novembrī pēc Maijas un Paula Valču ierosmes atklāta Mazirbes internātskolas etnogrāfiskā kolekcija „Rāndali”.
04/11
1924. gada 4. novembrī dzimusi valodniece Marta Rudzīte (mirusi 1996. gadā).