Livones.net
LĪBIEŠU FOLKLORAS VĀKŠANA
17/05/2007

Vidzemes lībiešu folkloras vākumu var atiecināt tikai uz A. J. Šēgrēna (A. J. Sjögren), somu izcelsmes Pēterburgas akadēmiķa, 1846. gadā pierakstītajiem valodas paraugiem: 88 mīklas un dažas parunas. Kad tiek runāts par lībiešu folkloru, ar to saprot Kurzemes lībiešu garīgo kultūru, kuras saglabāšanu arī sāka A. J. Šēgrēns.

Viņa iesākto turpināja cits Pēterburgas akadēmiķis, no Igaunijas nākušais F. J. Vīdemanis (F. J. Wiedemann), kurš Kurzemē gan pats pierakstīja sakāmvārdus, ticējumus, kalendārās ieražas, nostāstus, dziesmas, gan ļāva to darīt saviem lībiešu palīgiem P. Princim un N. Polmanim. Viņš tos publicēja kopā ar A. J. Šēgrēna savāktajiem materiāliem.

Arī 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā lībiešu folkloru iemūžināja somu valodnieki. Šī perioda redzamākais lībiešu valodas fiksētājs bija Ē. N. Setele (E. N. Setälä), kurš interesējās par folkloru un arī pētīja to. V. Voionmā (V. Voionmaa), kurš piedalījās Seteles 1888. gada ekspedīcijā, izrādīja vēl plašāku interesi par etnoloģiju un ar pseidonīmu publicēja arī nelielu grāmatiņu (Alho 1891). Tajā atrodami novērojumi, piemēram, ka lībiešu ticējumi un ieražas atgādina te igauņu, te latviešu ticējumus un ieražas. V. Voionmā pareizais secinājums gan tolaik, gan tagad ļauj runāt par lībiešu integrējošo lomu starp Latviju un Igauniju.

Ē. N. Seteles 1912. gada ekspedīcijas līdzbraucējs Ē. A. Sārimā (E. A. Saarimaa) veica piezīmes par lībiešu ticību, kalendārajām ieražām u. c. Daļu savākto materiālu Ē. A. Sārimā izmantoja arī īsā publikācijā par mitoloģiju. Ē. N. Seteles pierakstītos tekstus pēc Otrā pasaules kara publicēja V. Kirele (V. Kyrölä), šim materiālu vākumam ir daudz augstāka folkloristikas vērtība nekā Šēgrēna-Vīdemana perioda vākumam. Seteles savāktajos stāstos ir pārstāvēts tīrs tautisks stāstīšanas stils, lai gan sižets bieži vien var būt cēlies no rakstītiem avotiem.

Lūzums lībiešu folkloras vākšanā notika tikai 1920. gadā, kad somu valodnieks Lauri Ketunens (Lauri Kettunen), kas tolaik strādāja par profesoru Tartu universitātē, vasaras ekspedīcijā uz lībiešu jūrmalciemiem paņēma līdzi studentu Oskaru Loritsu (Oskar Loorits). Jau no paša sākuma viņam ar lībiešiem izveidojās labs kontakts, tāpēc darbs bija auglīgs. Savākto O. Loritss vēlāk koncentrēja atsevišķā fondā „Lībiešu folklora", kas atrodas Igaunijas Folkloras arhīvā (Eesti Rahvaluule Arhiiv), par kura pirmo vadītāju viņš pats arī kļuva. Lībiešu folkloras skaņu ieraksti, kas 1920. gados tika iegūti ar fonogrāfa, bet 1930. gados - ar skaņu plašu tehnikas palīdzību, arī glabājas Igaunijas Folkloras arhīvā.

Otrā pasaules kara izraisītajam postam mazliet priekšā aizsteidzās igauņu valodnieka Juliusa Megistes (Julius Mägiste) vācu okupācijas laikā organizētā ekspedīcija uz lībiešu jūrmalu, kuras rezultātus viņš publicēja vēlāk emigrācijā. Tajā atrodami materiāli kā par folkloru, tā par tautas ticību.

Padomju periodā ar lībiešu folkloras vākšanu un pētīšanu nodarbojās igauņu un latviešu folkloristi. No igauņiem pirmām kārtām jāmin Herberts un Erna Tamperes (Herbert Tampere, Erna Tampere). H. Tampere publicējis arī rakstus par lībiešu muzikālo folkloru. Latviešu folkloristu ekspedīciju laikā savāktie materiāli glabājas Latviešu folkloras krātuvē. Nevajadzētu aizmirst arī lībiešu kultūras darbinieku Pēteri Dambergu, kurš ar lielu degsmi turpināja strādāja, lai iemūžinātu un attīstītu savas tautas kultūru. Ļoti liels un daudzpusīgs ir viņa ieguldījums zinātniskā izdevuma „Lībiešu sakāmvārdi" veidošanā. Latvijā ir iznākuši divi lībiešu folklorai veltīti izdevumi: P. Damberga un T. Karmas sakārtotie teksti „Lībiešu tautasdziesmas" (1980), V. M. Šuvcānes grāmata „Lībiešu folklora" (2003), bet rakstu krājumā „Lībieši" (1994) ir nodaļa „Etnogrāfija un folklora".

Izcilākais devums lībiešu folklorā ir Oskara Loritsa piecu sējumu darbs „Lībiešu tautas ticība" (Liivi rahva usund), par kuru jaunais zinātnieks 1927. gadā ieguva doktora grādu un kura pēdējie divi sējumi iznāca tikai 2000. gadā. Neapšaubāmi par lībiešu tautasdziesmu bībeli uzskatāms O. Loritsa izdevums „Volklieder der Liven" (1936). Tajā publicētas visas tolaik savāktās dziesmas lībiešu valodā, arī dati par dziesminiekiem, paralēlteksti latviešu valodā tādā veidā, kādā tos zinājuši paši lībiešu dziesminieki, kā arī dziesmu tulkojumi vācu valodā un sastādītāja komentāri. Dziesmas ir publicētas kopā ar melodijām, no kurām lielāko daļu ir savācis latviešu mūzikas zinātnieks E. Melngailis.

26/03
1943. gada 26. martā dzimis dzejnieks, dramaturgs un režisors Uldis Krasts.
26/03
1994. gada 26. martā nodibināts Līvõ kultūr sidām (Lībiešu kultūras centrs).
27/03
1999. gada 27. martā Staicelē atklāts Metsepoles novada lībiešu informācijas centrs un muzejs „Pivālind”.
27/03
1999. gada 27. martā atvērta Valta Ernštreita Lībiešu – latviešu un latviešu – lībiešu vārdnīca.
28/03
1749. gada 28. martā dzimis Rūjienas draudzes mācītājs Gustavs Bergmanis (miris 1814. gadā), kas publicējis pirmo garīgo tekstu lībiešu valodā.
30/03
1805. gada 30. martā dzimis A. J. Šēgrēna darba turpinātājs lībiešu valodas pētīšanā akadēmiķis Ferdinands Johans Vīdemanis (miris 1887. gadā).
31/03
1877. gada 31. martā dzimusi lībiešu folkloras teicēja Kristīne Demberga-Ozolzīle (mirusi 1962. gadā).