Livones.net
LĪBIEŠU MITOLOĢIJA
10/06/2006
Tenu Karma
Par seno lībiešu mitoloģiju ziņas ir visai trūcīgas. Senākās liecības iegūstamas no lingvistikas, arheoloģijas, folkloras un etnogrāfijas materiāliem.

Tenu Karma (LKS arhīvs)Visdziļāk lībiešu mitoloģiju pētījis igauņu folklorists Oskars Loritss. Par lībiešu tautas ticējumiem viņš ir publicējis trīs sējumu monogrāfiju (1926-1928) un daudzus rakstus. Lībiešu gadskārtu ieražas (un tabu vārdus) ir fiksējis lībiešu skolotājs Nika Polmanis (1851). Gadskārtu ieražas ir pētījuši igauņu folkloristi Herberts Tampere (putnu modināšana, 1970) un Kristi Salve (ķekatas, 1984), kulta vietas - latviešu arheologs J. Urtāns (1977). Lībiešu dotie materiāli ir iekļuvuši arī A. Lerha-Puškaiša (1903) un P. Šmita (1936, 1937; 1940, 1941) kapitālajos latviešu teiku un ticējumu izdevumos. Dažas lībiešu teikas latviešu valodā ir publicējis arī R. Lejasozols (1890), F. Kārkluvalks (1892), P. Lasis (1897), M. Sams (1923) u. c. Tomēr īpašu apcerējumu par lībiešu mitoloģiju latviešu pētniekiem nav bijis.

Ticības jēdzienu lībiešu valodā izsaka ar vārdu usk. Ar to tagad visumā saprot kristīgo ticību. Līdzās baznīcas ticībai klusībā ir godā turēta oficiāli nopeltā liekõusk - liekā ticība, ko vairāk sauc par mōņusk (māņticība), reizēm vienkārši par vanā āiga usk (veco laiku ticību) vai nievājoši par blekusk (bluķu ticība), tijā usk (tukšā ticība), tūlusk (vēja ticība). Šās ticības būtnes sauc arī par tūlgarā (vēja gars). Senās lībiešu reliģijas priekšstati, ko ir ietekmējušas arī citas tautas, tautas atmiņā un rīcībā sajaukušās ar kristīgās ticības elementiem.

Ziņas par lībiešu mitoloģiju ietvertas teikās. Ziņas par pasaules radīšanu tajās saglabājušās ļoti fragmentāri. Šajā procesā piedalījies kristīgais Dievs ar savu labāko eņģeli Velnu. Dievs metis pāri plecam kādu apaļu rieksta lieluma priekšmetu, no kā vajadzējis augt zemei. Velns to slepus iebāzis mutē, kur tas augot sācis traucēt runāšanu un ticis izspļauts. Citā variantā Dievs licis velnam no kosmosa atnest putekļus, pēc tam licis šos putekļus izsēt, lai no tiem augtu zeme. Bet Velns pa ceļam daļu putekļu paslēpis mutē un degunā. Arī tur tie sākuši augt. No izkritušajiem gabaliem tad radušies pauguri. Par pierādījumu tam, ka kalni tiešām ir Velna darbs, tiek stāstīts, ka Velns būvējis tiltu pāri jūrai (teika par Kolkasraga rašanos).

Lībiešu, tāpat kā citu somugru tautu, ticējumu pamatā ir animistiskā pasaules uztvere. Visai dabai, kā arī tās indivīdiem ir dvēsele (jeng), kas dzīvo tālāk arī pēc indivīda nāves. Somu zinātnieki izteikuši domu, ka šādas pasaules uztveres pirmsākumi meklējami mirušo kultā, kā arī tieksmē dabu aplūkot kā dzīvu būtni un dabas parādības apveltīt ar dvēseli.

Nav nekādu ticamu ziņu, ka senajiem lībiešiem būtu bijuši personificēti dievi ar individuāliem īpašvārdiem. Maz ir liecību par gariem, dēmoniem un mirušo kultu. Lībiešiem ir bijuši priesteri vai pareģi, bet kristīgajā ietekmē tie kļuvuši par velna kalpiem, raganām vai dziedniekiem. Cik tauta atceras, upurēšanu vienmēr ir izdarījusi pati ieinteresētā persona.

Lībiešiem ir zināmi trīs upuru veidi:

kristīgie upuri un ziedojumi, arī ēdieni, kam sakars ar baznīcu, svētajiem un viņu svētku dienām (piemēram, Jāņi);

upuri mirušajiem sakarā ar apbedīšanu un veļu laiku rudenī (no Miķeļiem līdz Mārtiņiem);

upuri dabas gariem, lai iegūtu viņu labvēlību un atbalstu. Tagad tie vēl saglabājušies t. s. pirmnieku ziedošanā, piemēram, zvejojot, ogojot, kāzās u. c. gadījumos.

Pēc Livonijas hronikas ziņām, lībieši ir upurējuši arī cilvēkus un dzīvniekus. Pēdējo apliecina arī arheologu atradumi. Ilgāk ir notikusi nedzīvo priekšmetu upurēšana. Mēdz ziedot svētku ēdienu, olas, sviestu, pienu, sāli, cukuru, labības graudus, maizi, raušus, baltmaizi, zivis, gaļu, biezputru, plānputru, degvīnu, alu, kā arī tauvas galus, tīklu gabalus, dziju, jostas, dvieļus, prievītes, cimdus, zeķes, tabaku, darvas mucas, krustcelēs savāktas smiltis u. c.

Lībiešiem ir bijusi pazīstama arī pušķošana - paraža rotāt ar ziediem ežas, sētas, kokus, ēkas laivas un pat cilvēkus svinamās dienās jaunākos laikos.

Lieldienu rītā pirms saules lēkta jaunieši uzkāpj kāpās modināt putnus. Putnu modināšana notiek ar īpašu dziesmu Tšitšorlinkist, un tās pamatā ir ticējums, ka gājputni nav aizlidojuši tālu uz dienvidiem, bet pārguļ ziemu tepat tuvumā, paslēpušies upju, ezeru vai jūras krastā, kur viņi kā pavasara vēstneši laikus jāmodina. Pēc šīs paražas notiek pēršana ar dzīvības rīksti, tiek dēstīts dzīvības koks, novērota Lieldienu saule, tiek vārītas olas un pušķotas laivas. Mārtiņos, Katrīnās, Bārbanas dienā (Barbarās), Niklāvos, Vastlāvjos un Pelnu dienā lībieši ir gājuši ķekatās, katrai reizei bijis savs pamats, savas izdarības, savi ēdieni un arī dziesmas.

No svētajām vietām tauta atceras senās, baznīcas neiesvētītās kapsētas (piemēram, Miķeļtorņa tuvumā mežā upes krastā, Lielirbes ciema centrā), svētos akmeņus, kam nesti upuri, svētos kokus. Kādreiz lībiešu apdzīvotajā Vidzemes teritorijā ir daudz upuralu, svēto avotu un koku (Lībiešu upurala pie Svētupes Kuiķuļos, kur atrastās monētas kaltas no 14. gs. līdz 19. gs. sākumam, Gūtmaņa ala Turaidā, alas pie Salacas Mazsalacā).

Lībiešu pasaule ir bijusi pilna ar dažnedažādiem dēmoniem vai gariem. Viņu dzīve ir līdzīga cilvēku dzīvei: viņi dzimst, mirst, precas, viņiem ir bērni, sava saimniecība. Viņiem ir augstāk stāvošie un apakšnieki, kalpi, meitas, pat priesteri un gudrie. Ir apmēram 50 dažādu garu grupas. Grupēšanas pamatā ir un paliek ģimene ar dalījumu tēvos, mātēs, dēlos un meitās. Zemes māte un jūras māte ir māsas, meža gari ir brāļi. Lībiešu mitoloģijai nav raksturīgas būtnes, kas dara vai nu tikai labu, vai arī ļaunu - tās tāpat kā cilvēki rīkojas atkarībā no garastāvokļa un apstākļiem.

Īpaši tiek respektēti debess ķermeņi un parādības: uz sauli, mēnesi un varavīksni nedrīkst rādīt ar pirkstu. Saule ir bāreņu, visu nogurušo un apbēdināto labdare. Visvairāk fantāzijas ir rosinājuši kāvi un varavīksne. Kāviem ir dažādi skaidrojumi: kalējiem, kas kaļ zemes asi, ir pīppauze, eņģeļi grasās no debesīm kāpt zemē, lai brīdinātu cilvēkus par gaidāmo karu, badu vai nemierīgiem laikiem.

Pērkona mīti lībiešiem nav tik iecienīti un attīstīti kā latviešiem un igauņiem. Pērkons ir vēja un negaisa gars, visu ļauno garu, velnu un raganu, arī sliktu cilvēku niknākais ienaidnieks un vajātājs. Jau pērkona pieminēšana vien tos visus aizbiedē. Negaisa mākoni sauc par pērkona galvu. Ja tas pavasarī pirmo reizi ceļas no jūras, tad vasarā būs labi lomi, bet, ja no zemes, būs laba raža.

Arī citas meteoroloģiskās parādības ir saistītas ar dažādu garu darbību. Arī katrai celtnei ir savs gars. Spoki un rēgi parasti parādās rijā, bet pirts ir tīra, tā tāpat kā baznīca ir svēta vieta. Tomēr ir gadījies, ka tumšajos ziemas vakaros pirtī vērpējas ir dīdījuši vilkači vai saltkurpji, pat velni.

Zeme nepieder kādam īpaši, tiesības uz zemi ir katram. Senos laikos zeme tikusi tā godā turēta, ka pie zemes un zemes vārdā ticis zvērēts. Līdzās tiek minēta zemes māte un debesu tēvs: šie divi esot visaugstākie. Tomēr lībiešu garu plejādē vislielākā ir jūras garu saime. To kopīgais nosaukums ir jūras ļaudis vai tauta. Centrālā figūra ir jūras māte, kuras rezidence atrodas lībiešu jūrmalas ūdeņos, jo jūras māte tieši lībiešus uzskata par savu tautu un ir viņu vislielākā labvēle. Ir arī jūras tēvs, pat vairāki. Viņiem ir bērni; dēli tiek pieminēti reti, bet ļoti populāras ir meitas. Par ūdens vīru var kļūt slīkonis. Lībiešu iemīļotākā teika ir par jūras kāzām. Jūrā mīt arī puscilvēki, puszivis - faraona bērni, kā arī jūras mātes zilās govis un zilie jūras zirgi, kas pieder jūras ķēniņam.

(Saīsināti no Mitoloģijas enciklopēdijas 2. daļas, Rīga, 1994., 232.-236. lpp.)

20/10
1994. gada 20. oktobrī Daugavas malā pie Salaspils atklāts tēlnieka Ģirta Burvja piemineklis Salas lībiešu vecākajam Ako.
24/10
1923. gada 24. oktobrī jūrmalas ciemos no Melnsila līdz Lūžņām sākas balsošana par Jūrmalas pagasta izveidi.
28/10
1978. gada 28. oktobrī dzimusi lībiešu kultūras darbiniece Julgī Stalte.
01/11
1903. gada 1. novembrī dzimis viens no ansambļa „Līvlist” dibinātājiem Oskars Stalts (miris 1992.gadā).
01/11
1950. gada 1. novembrī dzimusi tulkotāja Ieva Ernštreite.
02/11
1978. gada 2. novembrī pēc Maijas un Paula Valču ierosmes atklāta Mazirbes internātskolas etnogrāfiskā kolekcija „Rāndali”.
04/11
1924. gada 4. novembrī dzimusi valodniece Marta Rudzīte (mirusi 1996. gadā).