Livones.net
LĪBIETIS VAI LĪVS?
05/06/2006
Saulvedis Cimermanis

Katrai etniskajai vienībai ir savs pašnosaukums - etnonīms, kuru lieto tās literārajā (rakstu) un sarunu valodā. Tāpat katras tautas literārajā un sarunu valodā ir sen iesakņojušies vārdi citu etnisko vienību apzīmēšanai. Šie vārdi ne vienmēr saskan ar tiem, ar kādiem sevi savā valodā apzīmē attiecīgā etniskā vienība.

Piemēram: latviešu valodas vārdam krievs viņu pašu valodā atbilst русский; mūsu vārdam igaunis viņu valodā atbilst eestlane; latviešu vārdam vācietis atbilst viņu pašu der Deutsche u. tml. Šie citu etnosu apzīmējumi tautas valodā pāriet no paaudzes paaudzē un ir nozīmīga vārdu fonda sastāvdaļa. Tā mainās ļoti lēnām un tikai kādu īpaši svarīgu cēloņu dēļ.

Saulvedis Cimmermanis (LKS arhīvs)Vieni no tādiem vārdiem ir arī latviešu literārajā (rakstu) valodā lietotie apzīmējumi lībietis, lībiete, lībiešu valoda. Cilvēki publikācijās tos lasa vismaz 172 gadus un bez pārpratumiem saprot ikviens Latvijas iedzīvotājs. Minētie vārdi atbilst lībiešu senajam etnonīmam, kas kā либь, любь lasāms Krievzemes 11. gadsimta vēstures avotos, apzīmējot netālos kaimiņos dzīvojušo, meslus maksājušo un tātad diezgan labi pazīstamo etnisko vienību. Trīs pēdējie apstākļi dod iespēju uzskatīt šo senkrievu avotos ierakstīto etnonīmu par patiesu. Saiknē ar šo senlaicīgo vārdu skatāmas latviskotās formas lībietis, lībiete, kuras vēl mūsdienās lieto latvieši un latviski runājošie lībieši.

Pašu lībiešu valodā etnonīms līb tieši vai nedaudz mainītā formā saglabājās līdz 20. gadsimtam. Zinātniskajos vākumos tas kļuva pazīstams kopš 1846. gada, kad vārdus līb, lībe pie Salacas (Svētciema) lībiešiem kā viņu kopas (asimilētā etnosa palieku) pašnosaukumu pierakstīja Pēterburgas akadēmiķis A. J. Šēgrēns. Vārdi publicēti 1861. gada viņa un akadēmiķa F. J. Vīdemaņa sastādītajā vācu-lībiešu un lībiešu-vācu vārdnīcā un tulkoti kā lībiešu tauta - Livenvolk. Būtiski ir arī sekošu tur pierakstītu vārdu un vārdkopu skaidrojumi: lībietis (vācu Live) - līb mies, lībiešu - līb raust, lībiešu valoda - lībi kēl, lībiešu valodā - lībiski.

Šā gadsimta divdesmitajos gados somu valodnieks L. Ketunens vāca valodas materiālus pie Kurzemes lībiešiem un pierakstīja trejādus viņu etnonīmus - lībõ/z/, līvõ/z/ un kā retāk runātu līvnikā. Vienlaikus viņš piezīmēja, ka šiem vārdiem vajag būt lietotiem jau kopš senatnes (schon von alters her soll man gesagt haben). Ketunens pierakstīja arī vairākas vārdkopas, kurās šie etnonīmi minēti gan vispārināti kā lībiešu, gan precīzāk - kā lībiešu tautas apzīmējumi. Publicējot šos vārdus un vārdkopas 1938. gada „Lībiešu vārdnīcā", viņš rakstīja, ka tā laika lībieši sevis apzīmēšanai visvieglāk lieto vārdus kurālist, rāndalist un kalāmīed (latviešu valodā - kurzemnieki, jūrmalnieki un zvejnieki). Viņš bilda, ka vārds lībõ/z/ lībiešiem ir kļuvis pazīstams caur latviešu valodu, bet vārds līvõ/z/ - caur igauņu (apšaubāmi - caur vācu) valodu. Vārdus rāndali un rāndalist kā piekrastes iedzīvotāju - jūrmalnieku - apzīmējumu Šēgrēns pierakstīja arī pie Svētciema lībiešiem. Vārdam rāndalist viņš pierakstīja arī citu nozīmi - Kurzemes lībiešu apzīmējumu.

Šķiet, ka L. Ketunena un A. Šēgrēna autoritātes ietekmē samērā daudzās populārzinātniskās un zinātniskās publikācijās minēts, ka lībiešiem nav sava etniskā pašnosaukuma un ka viņi sevi dēvē par rāndalist (jūrmalnieki, piekrastnieki), kalāmīed (zvejnieki) vai kurālist (kurzemnieki; acīmredzot, skatoties no Sāmsalas vai kādas citas ārpuses). Citviet tikai likts saprast, ka nosauktie vārdi lietoti kā lībiešu pašnosaukums. Manuprāt, tādu domu paudēji nav ievērojuši sekošus vēsturiskus un sociālus apstākļus.

Samērā tālajā 18. gadsimtā, 19. gadsimta sākumā un vēl agrāk Latvijas laukos valdīja feodāli dzimtbūtnieciskā klaušu iekārta. Ierindas jeb zemāko sociālo slāņu cilvēku darba izmantojamību noteica viņu profesionālās iespējas, piemēram, amatnieks kaut kādā nozarē, zemkopis, zvejnieks u. c. Etniskajai piederībai bija otršķirīga, nereti pat nevērtīga nozīme. Etniskumu minēja tad, kad plašākā skatījumā salīdzināja tuvākos vai tālākos kaimiņos dzīvojošas etniski atšķirīgas ļaužu kopas, kad aprakstīja kādu sociāli kaut cik viendabīgu no citām atšķirīgu cilvēku kopu u. tml. Tā, piemēram, rīkojās A. V. Hupels un J. G. Kols, salīdzinot latviešus un igauņus, viņu tradicionālo kultūru un citu, G. Merķelis, stāstot par latviešiem kā sociāli apspiestu ļaužu kopu. Viņa vācu valodā uzrakstītā grāmata „Latvieši" aizskanēja tālu Eiropā. Tādā situācijā Latvijas jūrmalā dzīvojošus ļaudis pēc viņu ģeogrāfiskā izvietojuma un nodarbošanās veida vācu valodā rakstītajos dokumentos apzīmēja ar vārdiem Strandbauern, Strandbauren (piekrastes zemnieki), Strandleute (piekrastes ļaudis, jūrmalnieki), Fischerbauern, Fischerbauren (zvejas zemnieki), Fischerwirthe (zvejas saimnieki) un tamlīdzīgi. Zemkopjus savukārt sauca par Landbauern, Landbauren (zemes zemnieki, zemkopji), Landleute (zemes ļaudis), Bauerwirthe (zemnieku saimnieki) un tamlīdzīgi. Viņu etniskā piederība valdošajiem vācu slāņiem likās pavisam nenozīmīga.

Minētie oficiāli izteiktie vācu valodas vārdi latviešu un lībiešu valodas tulkojumā iesakņojās abās tautās. Tos ierakstīja arī latviešu valodā sacerētajos oficiālajos dokumentos, kuros bieži lasāmi vārdi - arāji, jūrmalnieki, kalna ļaudis, zemkopji, zvejnieki. Arī citās vietās savdabīgu iedzīvotāju grupu apzīmēšanai lietoja radniecīgas virzības jēdzienus. Tā „Latviešu Avīžu" 1824. gada 28. februāra numurā par Lielupes lejteces apdzīvotājiem lasām: „Tie zemnieki, kas gar Lielupi uz Slokas pusi dzīvo, top upenieki nosaukti, un no zvejas un dārzu kopšanas pārtikšanu dabū vairāk, kā no laukiem" (pasvītrojums mans - S. C.). Lībiešu gadījumā profesionālais apzīmējums jūrmalnieki, zvejnieki atbilda etniskajam lībietis, jo lībieši nodarbojās galvenokārt ar zveju. Viņu valodā šie vārdi skanēja rāndalist un kalāmīed. Laika gaitā šie sociālās nozīmes vārdi gandrīz pilnībā izdzīvoja no lībiešu ikdienas sarunu valodas etnosa patieso pašnosaukumu. To lietoja tikai īpašos gadījumos, kad uzsvēra savu lībiskumu.

Arī uz latviešiem lībieši attiecināja no dokumentiem aizgūtos nodarbes pretstatošos apzīmējumus - arāji, kalna ļaudis, zemkopji, zemnieki (cilvēki, kas kopj zemi, dzīvo aiz Slīteres Zilajiem kalniem, t. i., augstāk, nekā lībieši piekrastē), kuri raksturoja latviešu citādu nodarbošanos (galvenokārt zemkopību ar aršanu kā vienu no svarīgākajiem darbiem) un citādu ģeogrāfisko izvietojumu (ja salīdzina ar lībiešu galveno nodarbošanos un ģeogrāfisko izvietojumu). Pat Miķeļtorņa baznīcas kādreizējais ķesteris Jānis Princis un viņa vecākais dēls Jānis ap 1847. gadu savās „Jūrnieku svētās dziesmās un lūgšanās", kas bija vērstas pret pārmērīgu alkohola lietošanu, pretstatīja tikai sociāli profesionālos vārdus arājs, zvejnieks, strādnieks:

No visas sirds it zemīgi

Kungs tevi piesauc zvejnieki

Liec mums caur mūsu zvejošan

Mums atrast savu pārtikšan.

Tāpat tas ir ar arājiem

Kas tiek no saviem tīrumiem

Vēl labība nav nopļauta

Jau krogos stāv pierakstīta.

Ir tāpat iet ar strādniekiem (izcēlumi mani - S.C.)

Kas naudu peln uz mēnešiem

Pirms tiem jau grasis rokā nāk

Tie pirmāk to jau izdot māk (Krievijas ZA arhīva 94. f., 1. apr., 145. l., 1.-2. lp.).

Apzīmējumu kurālist Kurzemes lībieši, domājams, pārņēma no Sāmsalas igauņiem, ar kuriem viņiem bija etniska radniecība un cieši saimnieciski sakari. Igauņu ikdienas skatījumā lībieši bija tuvākās svešās zemes - Kurzemes (ig. - Kuramaa) iedzīvotāji, t. i., kurzemnieki (ig. - kuramaalased, līb. - kurālist). Tā laika gaisotnē sāmsalietim nebija būtiski, kāda tautība dzīvo Irbes šauruma pretējā krastā. Viņam bija svarīgi tas, ka tur ir cita zeme un cita administratīvi teritoriālā vienība, kurā var atrast peļņas darbus.

Neraugoties uz minētajiem apstākļiem, lībiešu valodā turpināja pastāvēt L. Ketunena un A. Šēgrēna pierakstītie patiesie lībiešu pašnosaukumi ar sakni līb-. No cittautiešu rakstītajiem dokumentiem zināmi senākie либь, любь, libit latviskotā formā kā lībietis, lībiete iesakņojās latviešu valodā un latviski runājošo lībiešu leksikā.

Piebildīšu vēl sekošo. Ap 1852.-1853. gadu sastādītajā Piltenes apgabala vaku reģistrā (publicēts 1924. gadā) tā laika rakstībā lasāms Lubezeres pusmuižas Lībes nosaukums - Libenicken (Lībenieki, Lībnieki? - S. C.) un netālu no tās esošās Nogales pusmuižas Griķlībes nosaukums, arī tā laika rakstībā - Krickeliben. Tajā pašā dokumentā kā lībiešu ciema Pitraga iedzīvotājs minēts Niks Lībietis (Nick Libit). Šis vārds Niks visai bieži lasāms lībiešu 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma dokumentos. Vēl piebilstams, ka arī Kurzemes dienvidos - Pērkones piekrastē - fiksētas divas ar vārdu lībietis saistītas sētas - Jurgena Lībieša (Jurgen Libitte) un Veclībiešu (Wetz Libitte). Visos minētajos vietvārdos vai cilvēku uzvārdos ietilpst jau Šēgrēna pierakstītie lībiešu nosaukumi līb vai lībe.

Lielirbes lībietis Dambergs nedatētā un nepersonificētā akadēmiķim Šēgrēnam (varbūt Vīdemanim?) latviešu valodā rakstītā vēstulē uzskaitīja lībiešu ciemus un runāja par viņu valodu, lietojot tikai vārdu lībietis. Citēju izvilkumus no vēstules tā laika (1846., 1847. gada?) rakstībā. „Es taggad sahkschu no Rihgas pussi Kolkas-raggu, papreeksch tahs Liebeschu zeemus skaitiht, kur tas eesahkums no tā Liebeschu walloda sahkās."Vēl ir sekošas frāzes ar minēto etnonīmu: „...kur tā Liebeschu walloda beidsas"; „... kur tee Liebeschi sahkās lihdsi kur tee atkal beidsas" (Krievijas ZA arhīva 94. f., 1. apr., 145. l., 7. lp.; izcēlumi mani - S. C.).

Vaides lībietis Andrejs Launics akadēmiķim Šēgrēnam nodeva latviešu un lībiešu valodā uzrakstītus samērā plašus tekstus par to, kā lībieši svin gadskārtu svētkus un ģimenes godus. Viņš 32 gadu vecumā bija mācījies skolā tikai sešas nedēļas. Rakstījuma katrā lappusē ir divas paralēlas slejas. Latviešu valodā esošajai ir virsraksts Latwiski, lībiešu valodā esošajai - Līwiš (varbūt aizguvums no vācu livisch?). Visa teksta virsrakstā kā pašu par sevi saprotamu lasām: „Mūsu (tātad lībiešu - S. C.) gadskārtīgi svētki un viņu svinēšana..." No teksta izriet, ka A. Launics prata saskatīt latviešu un lībiešu atzīmējamo dienu svinēšanas atšķirības (Krievijas ZA arhīva 94. f., 1. apr., 24. l., 146.-162. lp.).

Miķeļtorņa lībietis, labs lībiešu lietu un valodas zinātājs, sabiedriskais darbinieks, literāts un akadēmiķa Šēgrēna ziņu sniedzējs Jānis Princis 1863. gada 28. aprīlī Miķeļtornī uzrakstīja vēstuli laikraksta „Pēterburgas Avīzes" redakcijai. Tās virsraksts: „Lībiešu (izcēlums mans - S.C.) vaidi jeb zemnieki bez zemes." Rakstījuma pirmajā teikumā lasām: „Esmu dažu reizi bēdīgā garā pie sevim pārdomājis, kādi nicināti ļautiņi mēs nabadziņi lībieši (izcēlums mans - S. C.) esam." Dundagas piekrastes lībiešu vēstulēs, kas 1860. gada jūnijā, 1862. gada 6. jūlijā un 30. oktobrī, 1864. gada 17. februārī latviešu valodā rakstītas Baltijas ģenerālgubernatoriem, viņi sevi dēvēja par līvniekiem, kas atvasināts no jau minētā etnonīma līvnikā.

Laikraksts „Latviešu Avīzes" 1822.-1823. gadā daudzos turpinājumos publicēja aprakstu „No Kurzemes". Tā piektajā stāstījumā 1822. gada 13. jūlijā par Kurzemes iedzīvotāju etnisko sastāvu lasām: „Kurzemē tagad dzīvo latvieši, vācieši, krievi, lībieši (izcēlums - S. C.), poļi, žīdi un čigāni." Apraksta 20. laidienā 1823. gada 29. novembrī kļūdaini stāstīts par Bauskas apriņķa iedzīvotājiem. Mums svarīgā formulējuma dēļ citējam daļu teksta: „Apakš Mēmel muižas, Kirkaves, Krusenes un Saules muižas arī zemnieki dzīvo, ko krieviņus sauc, citkārt viņu bij vairāk, bet tagad ne cik nav. Šie ļaudis pieder pēc savas valodas pie lībiešiem, jebšu ne paši nedz arī Dundagas lībieši (izcēlums mans - S. C.) to zina, ka pie vienas tautas (? - S. C.) pieder..."

„Latviešu Avīzes" 1822. gada 26. janvārī stāstīja par kristietības iesakņošanos Kurzemē. Rakstījumā starp citu lasām: „Tā pirmā kristīgā baznīca, priekš tūkstošiem gadiem Dundagas jūrmalā, tanī vietā, kur tā lielā Irbe jūrā ieiet, Lihbeschu starpā tapa uzcelta." Tā paša gada 16. martā laikraksts publicēja rakstu „No teem Lihbescheem, ko arī Lihwus sauc". Tajā stāstīja par viņu uzvedību, nodarbošanos, dzīves vietām, valodu un kā etniskās piederības apzīmējumu lietoja tikai vienu vārdu Lihbeschi, pretstatot tos iggauņeem, kuhreem, krewiņeem, latwescheem, wahzeem, sweedreem. Kā vārdam lībieši pakārtots otršķirīgs vārds tikai virsrakstā un raksta noslēgumā minēti Lihwi. Lībiešu valodu sauca Lihbischka valoda, bet runāšanu tajā valodā apzīmēja ar vārdu Lihbischķi.

Lībiešu labvēlis un visai teicams viņu lietu zinātājs Popes-Rindas draudzes mācītājs V. Hilners kopā ar citām apdzīvotām vietām apkalpoja ar lībiešu zvejniekciemus Lielirbi, Lūžņu un Miķeļtorni. Viņš tāpat kā dokumentu rakstītāji pirmajā vietā lika iedzīvotāju profesiju un ģeogrāfisko izvietojumu, kam tikai īpašas vajadzības gadījumos pievienoja etnonīmu. „Latviešu Avīžu" 1843. gada 28. janvāra laidienā viņš rakstīja: „Arāji par lauku un pļavu, zvejnieki par jūras svētību Dievam godu nevar atraut un jebšu pa zemes draudzēm sērgas un jūrmalā vētras un bangu spēks daudz asaras izvilkuši, taču vēl vairāk ļaudīm Dieva žēlastība jāslavē, kas pa zemes un jūras virsu tos no bēdām un briesmām ir izglābis un sargājis." „Latviešu Avīžu" 1841. gada 20. februāra laidienā savukārt lasām: „Nabaga zvejniekiem gan grūta iztikšana būs, jo tiem Dievs rudenī no zvejas it mazu lietu bij devis un tīkli jau viņiem tie maizes pelnītāji. Bet veselību Dievs jūrmalniekiem pārlieku stiprinājis, jo mūsu jūrmalā no tiem 616 cilvēkiem, kas tur tikai lībiski runā, no Jāņiem līdz šim tikai viena paša veca māte nomirusi." Tātad arī V. Hilners atzina etnonīmu lībietis.

Runājot par 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma latviešu periodiku un latviešu valodā rakstītajiem dokumentiem, jāatceras, ka tie nereti bija pieblīvēti ar tiešiem aizguvumiem no vācu valodas. Bieži lietoja arī aizgūtus tautu nosaukumus, kurus reizumis latviskoja. Tā „Latviešu Avīzes" 1830. gada 30. oktobrī, 6. un 13. novembrī sniedza „Kurzemes stāstu grāmatu...", kurā starp citām nosauktām tautām minēja arī Latvijas 12.-13. gadsimta iedzīvotājus - kūrus, zemgaliešus, sēļus, līvus un vidzemniekus, kas bijuši viena liela latviešu tauta. Ar viņiem kaimiņos dzīvojuši igauņi, leiši, bet aiz igauņiem krievi un pinni. Latviešus sauca arī vārdā latvji. Kā otru piemēru latviešu valodas piesātinājumam ar aizguvumiem no vācu valodas minēšu „Mājas Viesa" 1870. gada 27. jūlija numurā ievietoto rakstu „Baltija". Tajā lasām: „Kuram tomēr nav zināms, ka līvi un igauņi ir piņņu tautas piederīgi un ka šie un kūri papriekš jūras pie krasta apdzīvotāji te bija.". Laikraksts „Jūrnieks" 1907. gada 25. jūlija numurā stāstīja par Tērbatas Dr. E. Landava veicamajiem antropoloģiskajiem pētījumiem Ziemeļkurzemē. Zinādams Ventspils apriņķa ārsta Dr. F. Valdhauera darbu „Zur Antropologie der Liven", korespondents grāmatas nosaukuma ietekmē lībiešus dēvēja par līviem un līviešiem.

Latviešu valodā rakstītu dokumentu piesārņojumu ar aizguvumiem no vācu valodas ilustrēsim ar triju to iesniegumu noslēgumiem, kurus lībieši rakstīja Baltijas ģenerālgubernatoram Līvenam: 1) 1862. gada 6. jūlija vēstules paraksts „Dondanges Juhrmalas Lihwneeki 1862 Peter Leiman Anss Jeij Peter Amtmann Fritz Fleitner Peter Brenkkop"; 2) 1862. gada 30. oktobra vēstules pēdējā rindkopa: „Dondangen Lihwneeki am Strande den 30 October 1862"; 3) 1864. gada 17. februāra lūguma pēdējais teikums: „Wissi Dundagen Strand Lihwneeki tee 38 wetz saimneeki. Den 17 februar 1864 kas bes jumt un bes mais taggad staw us Ehll arra".

Latviešu valodas zinātniskajās vārdnīcās un zinātniskajā literatūrā visparastākais ir apzīmējums lībieši, retāk - lībji. 1872. gadā izdotajā K. Ulmaņa latviešu-vācu valodas vārdnīcā kā vienīgais lībiešu apzīmējums minēts vārds lihbeets, bet vārdos Lihwis, lihwe, lihwens dēvēts neliels zvejas rīks. 1896. gadā izdotajā Latviešu etnogrāfiskās izstādes katalogā labs etnisko procesu zinātājs V. Olavs (Plutte) runāja tikai par lihbeescheem. 1911. gadā iznākušās Konversācijas vārdnīcas 3. sējumā lībieši apzīmēti kā lībieši jeb līvi. Tātad kā līdzvērtīgas atzītas divas formas, kuru pamatā senā vārdu sakne līb-. Vārdnīcā norādīta arī šo vārdu senkrieviskā forma либь, vāciskā - Liven un latīniskā - livones. Kā zināms vārds minēts arī līvi, tā skaidrojumu kā otršķirīgu norādot pie šķirkļa lībieši. Viņu valodai sniegts tikai viens apzīmējums - lībiešu valoda. Siguldas pilskalns saukts par Lību kalnu. Profesora Arveda Švābes rediģētās Latviešu konversācijas vārdnīcas 13. sējumā lībiešu etnosa un ar to saistīto vietu un citu parādību nosaukšanai izturēti lietota lībiešu pašnosaukuma senākā zināmā forma, kuru saglabājuši senkrievu rakstītie avoti, t. i., sakne līb-, lībieši, lībji, Lībiešu sala, Lībju sala, lībju antropoloģija, lībju ciemi, lībju folklora un mitoloģija, Lībju gals, Lībju kalns, lībju valoda u. c. Arī K. Mīlenbaha un J. Endzelīna Latviešu valodas vārdnīcas 2. sējumā kā etnosa pamatnosaukumi minēti vārdi lībietis, lībiete, lībis. Turpretim vārds līvis etnosa apzīmēšanai minēts kā variants, kurš saistās vienīgi ar K. Barona „Latvju dainās" publicēto 26387. pantu.

Latviešu valodā sarakstītajās antropologu, etnogrāfu, valodnieku un vēsturnieku publikācijās lībiešu etnosa un valodas apzīmēšanai izturēti lietoti vārdi lībieši un lībiešu valoda. Vairākās pētnieku paaudzēs tie atzīti par zinātniski pamatotiem un neapstrīdamiem. Tajos gadījumos, kad lietots vārds līvs, īpaši paskaidrota tā izvēles lietderība. Tā, piemēram, darīts „Indriķa hronikas" 1993. gada izdevuma tulkotāja priekšvārdā.

Neiztur kritiku līvisma sludinātāju apgalvojums, ka Latvijas lībiešus varot sajaukt ar etnosu, kas dzīvojot Lībijā un ko pie mums arī saucot par lībiešiem. Šajā sakarā piebilstu, ka nevajag savu nezināšanu uzspiest citiem. Latviešu valodā ir vismaz 60 gadus veca rakstu un runas tradīcija, kura novērš jebkādus pārpratumus: Lībija ir lībiešu (lībju) apdzīvota teritorija Latvijā, Libija - sens nosaukums Āfrikas ziemeļu nomalei, kas atrodas starp Ēģipti austrumos un Sidra līci rietumos. Lībiju apdzīvo lībieši, Libiju - lībieši. Atliek viens - rakstībā un sarunās ievērot šo elementāro sakarību. Kas netic, to lūdzu izlasīt attiecīgo šķirkļu skaidrojumus 1935. gadā izdotajā Latviešu konversācijas vārdnīcas 13. sējumā.

No minētajiem faktiem izriet, ka vārdam lībietis, lībiete un vārdkopai lībiešu valoda ir senas un dziļas tradīcijas latviešu valodā un latviski runājošo lībiešu leksikā. Šīm tradīcijām ir izteikts pārsvars pār citām izteiksmes formām, nav nekādas vajadzības atteikties no tām un šīm formām jādzīvo latviešu juridiskajā, populārzinātniskajā un zinātniskajā terminoloģijā. Tā secināja arī Latvijas Zinātņu akadēmijas 1994. gada 7. oktobra sēdes dalībnieki. Cita lieta ir daiļliteratūra, dzeja un citas populārās rakstīšanas formas, kuru autoriem patīk poētiskais vārds līvs un tā atvasinājumi. Jautājums tikai par to, kā šo vārdu izteikt sieviešu kārtā. Šaubos par to, vai lībiete jutīsies aplaimota, ja viņu latviešu valodas nominatīvā sauksim līve, līviete vai tamlīdzīgi un līdzās pieminēsim šo vārdu skaidrojumu dažādās latviešu valodas izloksnēs.

Nobeigumā piebilstu: lībiešu etnosa palieku kopumam, t. i., 200-300 cilvēkiem kolektīvi pašiem būtu jāizšķir, kādu pašnosaukumu viņi izvēlēsies sevis apzīmēšanai savā lībiešu valodā. Mūsdienu un nākotnes latvietim droši vien liksies mazsvarīgi, vai vārdu veidos ar seno sakni līb-, ar kādu citu sakni vai kā etnonīmu pieņems vienu no dzimtbūšanas laikos radītajiem sociālajiem apzīmējumiem (rāndalist, kalāmīed), vai arī ies citu izvēles ceļu.

No lībiešu kalendāra 1995. gadam, „Līvõd rānda", 31.-38. lpp.
14/12
1923. gada 14. decembrī dzimusi lībiešu kultūras un sabiedriskā darbiniece Valda Šuvcāne (mirusi 26.12.2007).
14/12
1937. gada 14. decembrī Latvijas Nacionālajā teātrī notiek Mārtiņa Zīverta lugas „Lībiešu asinis” pirmizrāde.
14/12
1999. gada 28. decembrī Ministru kabinets akceptē valsts ilgtermiņa mērķprogramma „Lībieši Latvijā”.
22/12
1893. gada 22. decembrī dzimis Lielirbes kora diriģents Didriķis Blūms (miris 1970. gadā).
23/12
1931. gada 23. decembrī ar Somiskuma savienības un citu organizāciju atbalstu Jelgavā sāk iznākt mēnešraksts „Līvli” (1931-1939), pirmais periodiskais izdevums lībiešu valodā.
27/12
1949. gada 27. decembrī dzimis valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas „Lībiešu krasts” organizētājs un direktors Edgars Sīlis.
01/01
1943. gada 1. janvārī Puzē dzimis tēlnieks, pieminekļa lībiešu dzejniekiem Miķeļtornī autors Kārlis Dane (miris 1982. gadā).