Livones.net
CIK CILVĒKU TAGAD RUNĀ LĪBIEŠU VALODĀ?
06/06/2006
Valts Ernštreits
Atskatoties tuvākā pagātnē, konstatējams, ka lībiešu kopiena ir bijusi pilnībā divvalodīga jau kopš I pasaules kara. Uzskata, ka šādas aptverošas divvalodības pirmsākumi meklējami vēl tālākā vēsturē - laikā, kad notika 1860. gada lībiešu sacelšanās un tai sekojošā latviešu izcelsmes iedzīvotāju iemitināšana starp Ziemeļkurzemes piekrastes lībiešiem, vai vēl senāk. Protams, vēl 1920.-1930. gados bija sastopami daži izņēmumi, piemēram, Žonaku sēta Vaidē, kur vairākiem bērniem pirmā un līdz skolas vecumam arī vienīgā valoda bija lībiešu valoda. Taču tie bija tikai izņēmumi, jo arī šie bērni drīz vien kļuva pilnībā divvalodīgi.

Divvalodība bija tik plaša tāpēc, ka lībiešu valoda nekad nav bijusi iestādes, skolas vai baznīcas pastāvīgā darba valoda, tā lietota tikai ģimenē vai sadzīvē, kultūras procesa izpausmēs. Protams, ja 1920.-1930. gados būtu izveidota lībiešu apdzīvota teritoriāla un administratīva vienība, kurā lietvedība un saziņā līdztekus latviešu valodai būtu lietojama arī lībiešu valoda, iespējams, situācija tagad būtu daudz labāka, taču lībiešu valodas izzušana no aprites joprojām būtu vien laika jautājums. Respektīvi, lībiešu valoda mūsdienās joprojām būtu tikpat un vēl vairāk apdraudēta nekā vairums pasaules mazo valodu.

Mazirbes valodas konferences dalībnieki (LKS arhīvs)Pēc II pasaules kara un lībiešu izklīšanas pa Latviju un pasauli gandrīz pilnībā pārtrūka valodas nodošana nākamajai paaudzei. Tas nozīmē, ka divvalodīgā lībiešu kopiena pamazām pārtapa latviski runājošā kopienā un lībiešu valodu ģimenē nomainīja latviešu valoda, turklāt lībiešu valodas prasmi saglabāja tikai vecākā - laika posmā starp abiem pasaules kariem dzimusī - paaudze. Tāpēc lībiešu valodas runātāju skaits, kas pēc II pasaules kara tika lēsts ap 500-600 cilvēkiem, saglabājās tikmēr, kamēr saglabājās šī paaudze. Ir tikai daži gadījumi, kad vecākā paaudze tomēr nodevusi valodu tālāk pēctečiem, piemēram, Elfrīdas Žagares ģimene, kurā lībiski pratušas visas trīs paaudzes, Oskara Staltes vai Pētera Damberga ģimene, kurās vecākā paaudze, izlaižot vidējo paaudzi, daļēji nodevusi valodu jaunākajai paaudzei, taču tie ir izņēmumi, ne vispārizplatīta parādība.

Raugoties objektīvi no šodienas skatupunkta, konstatējams, ka lībiešu valoda ir zaudējusi gandrīz visas funkcijas - to vairs nelieto ģimenē, sadzīvē, arī saziņā tās lietojums ir minimāls. Tomēr de iure lībiešu valodas pastāvēšana turpinās, jo tā joprojām ir dzimtā valoda vismaz pieciem cilvēkiem - četriem Latvijā un vienam Kanādā (lai gan apmierinošā līmenī valodu prot labi ja puse). Turklāt līdztekus tiem, kuriem lībiešu valoda ir dzimtā, atrodami arī citi lībiešu valodas pratēji. Kas tad ir šie citi?

Pirmkārt, tie ir lībiešu pēcteči, kas no vecvecākiem, kursos vai pašmācībās ceļā apguvuši valodu un spēj tajā sazināties. Šādu lībiešu valodas lietotāju varētu būt ap desmit. Diemžēl valodas aktīvas nelietošanas dēļ apgūtās iemaņas pakāpeniski tiek zaudētas, tādējādi saziņa starp nedaudzajiem lībiski runājošajiem lībiešiem pārsvarā notiek latviski. Otrkārt, tie ir zinātnieki, kas ir pētījuši un pēta lībiešus un lībiešu valodu. Viņiem valoda ir darba instruments, taču bieži viņu interese par to ir plašāka un viņi aktīvi iesaistās dažādos ar lībiešu valodu saistītos pasākumos. Arī šādu zinātnieku kopā ir ap desmit. Treškārt tie ir dažādi interesenti, kas nav nedz lībiešu pēcteči, nedz zinātnieki, taču apguvuši lībiešu valodu kādu sev zināmu iemeslu dēļ. Šādi valodas lietotāji ir apmēram pieci, un viņi dzīvo Latvijā, Igaunijā un Somijā.

Protams, vēl ir vesela plejāde tādu cilvēku, kuri lībiešu valodu ir apguvuši kursos, vasaras nometnēs vai kādā no universitātēm, taču viņu valodas prasme ir elementārā līmenī un nenodrošina viņiem iespēju sazināties lībiski. Tādējādi var teikt, ka lībiešu valodā spēj sazināties aptuveni trīsdesmit cilvēku visā pasaulē, no kuriem tikai puse ir lībiešu izcelsmes un tikai pieciem lībiešu valoda ir dzimtā (turklāt visi šie pieci ir vecumā virs 70 gadiem).

28/04
1851. gada 28. aprīlī dzimis viens no somugru tautu etnogrāfijas pamatlicējiem Aksels Olai Heikels (miris 1924. gadā).
28/04
1948. gada 28. aprīlī dzimusi žurnāliste, viena no Lībiešu kultūras centra dibinātājām un atjaunotā mēnešraksta „Līvli” pirmā redaktore Gundega Blumberga.
01/05
1924. gada 1. maijā dzimis bibliogrāfs, lībiešu valodas un kultūras pētnieks Tenu Karma.
04/05
2001. gada 4. maijā Latvijas vēstures muzejā atklāj plašu izstādi „Lībieši senatnē”, izdodot arī izstādes katalogu.
05/05
1895. gada 5. maijā dzimis esperantists, viens no Esperanto – latviešu – lībiešu vārdnīcas autoriem Ints Henriks Čače (miris 1986. gadā).
10/05
1936. gada 10. maijā dzimusi Mazirbes etnogrāfiskās kolekcijas „Rāndali” dibinātāja Maija Valce.
11/05
1835. gada 11. maijā Viļķenes pagasta zemnieka Jēkaba Baumaņa un Burtnieku lībietes Anna Feldmanes ģimenē dzimis Latvijas Republikas himnas autors Baumaņu Kārlis (miris 1905. gadā).