Start page / Events / 2011

KOLKA MĀRĪTI PIEŅĒMA ĀTRI UN VIEGLI

Ilze Kārkluvalka

30/01/2011

Intereses pēc pārjautāju strauji tumstošajā novakarē Kolkā satiktajiem, kur dzīvo Mārīte Zandberga, un neviens nepārprasa, nerausta plecus, bet atsaucīgi acumirklī parāda arī caur pieputinātajiem dārziem taisnāko cieti nostaigāto taciņu līdz šim vairākdzīvokļu namam. Turpat, aiz pārsimt soļiem, ir pamatskolas jaunā sporta būve un Mārītes pirmā patstāvīgā un vienīgā darbavieta.

Saprotot, ka valstij viņas turpmākais darbs nav svarīgs, pieņēma pensionāres statusu. Grūti ir iedomāties Mārīti Zandbergu atstatus no skolas ritma un mūžīgā nemiera. Viņa – skolotāja, klases audzinātāja, savulaik arī mācību pārzine, vienmēr ir bijusi kā bišu māte, aplipusi ar saviem audzēkņiem, precīzi un labi padarāmajiem uzdevumiem.

MÄrÄ«te ZandbergaBija pareizi, man vajadzēja būt Kolkas pagasta centrā, tautas namā vietējo ļaužu pārpildītajā zālē Valsts svētku sarīkojumā tikai tāpēc vien, lai redzētu un izprastu, ko nozīmē katrs savai vietai godprātīgi kalpojošais cilvēks. Mārītei Zandbergai pateicās par mūža ieguldījumu savam novadam. Pašvaldības vadītājs teica suminājuma vārdus, runāja vietējās luteriskās draudzes mācītājs, zāle nošalca, ceļoties kājās apsveicēju strīpām… Mārīte, pieradusi vienmēr pati mierīgi un lietišķi vadīt un uzmanīt notiekošo, stāvēja apmulsusi, iekrauta puķēs un savējo siltuma cieši apņemta, un kādu garu, garu mirkli nespēja pateikt ne vārda. Te, šajā Ziemeļkurzemes galā, šajos cilvēkos ir viņas 45 gadi. Visu acu priekšā.

Mārīte kur krāsni, liesmas strauji ierūcas, un ierastais rituāls palīdz izgaisināt uztraukumu – kā tādā skolu inspektora klātbūtnē, kur nezini, ko negaidītu tev var pajautāt, kam nezināsi atbildi, un pēcāk sevi ilgi rāsi ne pa jokam. Viņa nupat ir bijusi skolā – kolēģi lūguši palīdzēt interesantā radošā projektā 8. un 9. klases skolēniem. Viņa stāsta par bērniem, kas visaizrautīgāk tajā iesaistījušies, un atzīst, ka vienmēr ir bijuši audzēkņi, kam daudz kas interesē un gribas iespējami visā jaunajā, nebijušajā piedalīties, un ir tādi, kam nepatīk nekas, neko negrib, vienīgi – lai skolotājs viņus netraucē. Mārīte nenosoda un nešausminās, tikai rāmi konstatē. Arī skolēnu skaits Kolkas pamatskolā ir ļoti sarucis. 219 bija viņas darba gaitu sākumā, un 36 bērni mācījās viņas pirmajā audzināmajā klasē, tagad ir astoņi – desmit klasē, divi skolēni otrajā klasē, apvienotās klases. Mārīte ir pateicīga skolas direktorei un pārējiem kolēģiem, kuriem viņa arvien ir savējā, nav aizmirsta, arī uz Ziemassvētku sarīkojumu jau uzaicināta. Runājamies, un Mārīte, līdzīgi kā daudzi ar sirdi un dvēseli savā profesionālajā darbā ieaugušie, saka – skola bija ja ne gluži visa, tad lielākā dzīves daļa, tai bija pakārtota ģimenes ikdiena.

Mārītes dzimtās mājas ir netālu no Ugāles vidusskolas. Viņas dvīņubrālis Jānis nekad izdevīgā brīdī neaizmirst piebilst, ka, nu ja, tu jau pusstundu par mani vecāka, tu jau visu zini labāk! Mamma, kolhoza lopkope, viena izaudzināja un izskoloja arī divas par dvīņiem krietni vecākās meitas. Tēva Mārītei ir pietrūcis visu mūžu. Viņš neatgriezās no kara un savus mazos netika redzējis. Toreiz birokrātija bija daudz stingrāka nekā tagad, tā arī Mārītes dokumentos izpalika tēvavārds. Tas sāpēja un sāpēs vienmēr, bet viņa saka: «Neko darīt, tāda ir dzīve.»

Dzīves skolai viņa var pateikties par noteikto, neatlaidīgo raksturu un nebaidīšanos uzņemties izdarīt bieži vien to, kam citi uzmanīgi laipo apkārt kā kaķis ap karsta piena bļodiņu. Būdama vēl pavisam mazs meitēns, viņa gāja mammai uz fermu palīgā izslaukt govis pusdienas laikā un vakarā. Vasarās bija obligāti izravējamo biešu lauku hektāri, darbs lauku brigādē. Tas nozīmēja arī vākt sienu un salikt šķūņos – ar dakšu paņemt pretī visus bezgala daudzos siena vezumus. Neviens neskatījās, ka šo smago darbu no astoņiem rītā līdz vismaz desmitiem vakarā uzņēmies sīks, šmaugs meitēns, vēl bērns. Tāpat viņa ir laidusi smagos, durstīgos labības kūlīšus kuļmašīnā, stāvot garus cēlienus tās augšā caurvējā un blīvos putekļos. Visi kolhoza darbi…

Ugāles vidusskolu Mārīte pabeidza 1963. gadā, un skolotāji noteikti redzēja labajā, patstāvīgajā skolniecē studenti. Bija pierasts, ka Mārīti lūdz aizvietot kādus skolotājus vienā vai citā klasē. Viņa prata savākt citus bērnus, uzdodot pildīt mācību darbu un viegli tiekot galā ar disciplīnu. Starpbrīžos Mārītei jaunāko klašu skolēni vienmēr bija aplipuši apkārt.  Vidusskolu viņa pabeidza tāpat kā mācījās – ar ļoti labām atzīmēm, bet latviešu valodas eksāmenā par sacerējumu saņēma piecinieku, par gramatiskajām kļūdām nogranda trijnieks. Pārdzīvojums bija pamatīgs. Viņa bija jau pasen izlēmusi studēt ģeogrāfiju, jo tā ļoti patika kā mācību priekšmets, interesēja kā zinātne un nākamā profesija. Tas trijnieks nosita pašapziņu tik zemu, ka meitene pēkšņi jutās riebīgi – neko nezinoša un nevaroša. Uz augstskolu neaizgāja. Pat domas nebija, ka pēc piedzīvotā vēl spētu kaut kur kārtot eksāmenus, neskatoties uz to, ka no Liepājas Pedagoģiskā institūta saņēma ļoti laipnu uzaicinājumu – viņu tur gaidīja iestājeksāmenos un gribēja redzēt savu studentu vidū!

Tas viss notika, tikai jau pēc daudziem gadiem, kad Mārītei tuvinieku rokās nācās ielikt abus savus vēl pavisam mazos bērnus un izturēt neklātnieka eksāmenu un ieskaišu sesijas, katru – mēneša garumā.  Tomēr rudenī viņa aizgāja uz Jelgavas 1. vidusskolā atvērto pedagoģisko klasi. Pēc gada saņēma dokumentu par tās pabeigšanu un ieradās Talsu rajona izglītības nodaļā (tolaik Ugāle ietilpa Talsu, nevis Ventspils rajonā). Deviņpadsmitgadīgajai jaunāko klašu skolotājai piedāvāja trīs iespējamās darbavietas: Nevejā uzņemties apvienoto klašu mācīšanu, Melnsilā būt sākumskolas pārzinei vai Kolkā audzināt pirmo klasi. Trešajam variantam bija daudznozīmīga piebilde: «Tikai ziniet, tajā skolā strādā Ermanbriks…» Jaunizceptajai skolotājai tāds vārds pilnīgi neko neizteica. Arī Kolkā viņa nekad nebija bijusi.  Dvīņubrālis, pusstundu jaunākais Jānis māšeli izlūkos uz Kolku atveda vasaras vidū ar motociklu. Tā laika paaudze sapratīs, ka tas bija pietiekami lepni.

Pirmā satikšanās ar Rūdolfu Ermanbriku, skolas direktoru, leģendāru piekrastes kultūras un sabiedrisko darbinieku, iznāca interesanta. Atbraucēji iegāja skolā, kas, kā jau brīvlaikā, bija tukša un klusa. Pirmā stāva meiteņu tualešu telpā kaut ko remontēja kāds gara auguma, dūšīgs vīrietis – darba halātu mugurā, atlocītām piedurknēm. Mārīte bildusi, ka meklē direktoru, un tā… «Kas i, ko vajg?» atskanējis strupi un asi. «Lab, nāc šurp! 15. augustā gaidīsim!» atraucis pēc pieklājīgā, pabiklā skaidrojuma.  Otrreiz atbraucot, Mārītei visa vajadzīgākā iedzīve bija vienā somā. Jaunajai speciālistei ierādīja istabu vecās skolas ēkā (sarkanu ķieģeļu ēka aiz pareizticīgo baznīcas pa ceļam no ciema uz ragu). Ierīkošanās arī noritēja tikpat strupi kā pirmajā reizē: gultu vajag? Labi, puikas no internāta atnesīs! Liela, gara istaba, krāsns nevelk, plīts telpas tālākajā galā. Neviens pat tajos gados nevarēja iedomāties, ka skolotājiem pašiem nevajadzētu krāsot skolas grīdas, mainīt tapetes, labot solus utt. Neviens neprasīja, vai māki berzt veco krāsas kārtu ar smilšpapīru, naglot un pindzelēt – bija jādara, un nešķiroja, kurš jauniņš, tikko darbu sācis skolotājs, kurš mācību daļas vadītājs vai direktors.

Darbs skolā jaunatnācējai palīdzēja iepazīt ciema dzīvi un šejieniešus. Kādā sestdienā, kad Mārīte nebija aizbraukusi pie mammas, bet palikusi savā istabā, pēkšņi pie viņas iebrāzās maza meitene, viņas audzināmās pirmās klases skolniece. Ciemiņš izstāstīja par visu savu ģimeni, ko katrs dara un kāds ir. Tā bija Tarlapa Aija, vēlākā Mārītes vīra māsas meita! Mārītei par savu Rihardu vēl nebija ne jausmas, kad jau neklātienē ar viņa ģimeni un dzimtu tik negaidīti tika iepazīstināta. Vēl tagad, pēc daudziem gadiem, šo notikumu gan abas, gan radu lokā šad tad atceras ar mīļumu un smeldzi.  Deviņpadsmit gados iepazīt vai visu ciemu taču var ballēs, bilstu Mārītei. Tolaik Kolkā tās bijušas visai reti. Jaunās skolotājas – Velga Zvirgzdiņa, Jautrīte Freimute ņēma līdzi Mārīti uz zvejnieku kolhoza gada pārskata sapulču vērienīgajiem sarīkojumiem, «ieveda cilvēkos».

Par viņas Rihardu – celtnieku, zvejnieku, vīru, kam bija prasmīgas rokas un darbi šķīrās, mēs runājam pagātnē. Pēc vīra pāragrās aiziešanas mūžībā Mārītes stiprais satvars, sevišķi tad, kad vientulība ir smagāka, nekā viens cilvēks pelnījis, ir abi bērni – Gints un Gita – un pieci mazbērni. Savus mazos Zandbergi vāca uz maiņām. Skolas slodzē ģimenes rūpēm, katra personīgajai dzīvei nemaz nav vietas, un tētis gandrīz vai ar savām abām baltajām, žiperīgajām galviņām ņēmās vairāk nekā viņu mamma. Arī viens otrs nedarbs stingrajai skolotājai vēl šodien ir palicis neuzzināts, tikai viņu trijotnē izrunāts. Mārīte piebilst, ka skolā savām atvasēm viņa nekad nebija aizstāvētāja un žēlotāja, gluži pretēji. Dēls un meita izauga krietni – patstāvīgi un mērķtiecīgi, bet par mammas stingrību skolā atgādina reižu reizumis, droši vien vēloties, lai spētu tikpat taisnīgi un prasīgi būt pret savu turpinājumu.

Vietējā, kolcenieku, valoda Mārītei nebija neparasta, arī viņas Ugālē runā tāmnieku izloksnē ar īpatnējiem vietvārdiem. Tikai šad tad licies, ka vecākās sieviņas Kolkas veikalā viņu aprunā, jo lietojušas nedzirdētu, nesaprotamu valodu. Tikai vēlāk Mārīte uzzinājusi, ka ir tādi lībieši un Kolka ir sena viņu dzīvesvieta. Un izgāja pie lībieša, sava Riharda, kura abi vecāki bija lībieši. Skatījās viņa pasē ar ierakstu latvietis un saprata, ka nav iespējams iet pret tā laika politiku. Mārīte jauš, ka arī viņas dzimtā ir lībiešu zars. Arī vecāsmammas vārds Bille nāk no lībiešiem. Sākoties lībiešu Atmodai, uz pirmajām sapulcēm Kolkā gāja arī Mārīte. Vēroja, ka sabiedriskai rosībai Lībiešu savienībā pieteicās tikai knapi trīspadsmit no dzimtajiem lībiešiem. Par savu enerģisko iesaistību lībiešu lietā viņa vienkārši saka: «Jādara bija, un kaut ko uzņēmos arī es.» Varēja taču neiet, paskatīties, kā tiem skrējējiem veicas, un pakritizēt. Kamēr viņa strādāja skolā, cieši un labi turējās lībiešu interešu pulciņš.

Izcilājam un rūpīgi izlapojam fotogrāfiju albumus un kaudzes. Sirsnīgi par katru ko pasakot, Mārīte rāda savu pašu pirmo klasīti. Viņiem taču tagad varētu būt arī mazbērni. Sazīmēju Latvijā tagad pazīstamas mākslinieces, bet Mārīte zina par katru. Apbrīnoju, kā viņa spēj atcerēties tos desmitus, simtus – bižainos, lielausainos, strupdegunainos? Visciešāk atmiņā paliekot špicbuki, delveri, labestīgo nedarbu strādātāji. Neapmulsinu jautājot, kas ir īpašs Kolkas skolai. Mārīte Zandberga sauc lielisku pedagogu, savu bijušo kolēģu, uzvārdus, uzsver Kolkas pūtēju orķestra nozīmi vietējā sabiedrībā. Te ir vienmēr bijusi mērķ­tiecīga darbaudzināšana, un tajā ļoti daudz palīdzējis konkurss «Vai tu mīli jūru?». – Divdesmit gadus mēs mīlējām jūru, un tas nebija tikai formāli. Skolēniem vajadzēja uzrādīt praktiskas un teorētiskas zināšanas zvejniecībā un jūrniecībā, skolotājiem, protams, visu to nācās apgūt pamatīgāk par saviem audzēkņiem.  Pateicoties zvejnieku kolhoza atsaucībai, kopā ar skolēniem esmu izbraukusi Lietuvu, Igauniju krustu šķērsu. Arī kājām, dzīvojot teltīs, kurinot ugunskurus, esam kopā bijuši pārgājienos pa tuvāku un tālāku apkārtni. Ja pašai tas nepatiktu, bērni neaizrautos līdzi. Man vienmēr ir laimējies ar bērnu vecākiem.  Esmu bijusi Somijā, laimējās aizbraukt uz Itāliju un uzkāpt Vezuvā… – stāsta Mārīte, gandarīta par iespēju apskatīt to, kas sen iztēlots gara acīm. Abas secinām, ka aptaustītais bieži liek vilties un izgaisina sapni.

Fotogrāfiju bagātībā, man ir aizdomas, lielāko vietu aizņem mazbērnu tēma. Mazmeitā Kristiānā Kolkas oma, kā viņu piecinieks sauc, lai nesajūk ar pārējām vecmammām, redz īstu lībieti, ar sirdi un asinīm – arī dabiski blondo matu vilni jaunā dāma atmetot tik pašapzinīgi, ka nenāc ne tuvu. Toties savu zinātnisko darbu vidusskolā viņa rakstīja par lībiešu Zandbergu dzimtu! Katrs esot pilnīgi citāds raksturā, un saprotu, ka Mārīte viņu vecākiem nebāžas virsū ar savu skolotājas gudrību un vienīgo taisnību. Tikai ir pateicīga bērniem un vedeklai par ciešu un siltu saikni, kas viņiem visiem ir svarīga.

Vietējā bibliotēkā paprāvs kolcenieku pulciņš regulāri tiekas luteriskās draudzes mācītāja Aināra Kostandas rosinātajās pārrunu stundās. Pēc vīra nāves viņa izjuta vajadzību nokristīties un iesvētīties. Līdz ar to dvēselē atnāca miers. Esība draudzē saturīgāk piepilda laiku, palīdz atrast atbildes uz vairākiem būtiskiem eksistences jautājumiem. Tovakar viņa jau bija sagatavojusi mācītājam kārtējo nopietno jautājumu – ne tukšai polemikai, bet sev ejamajam ceļam.

Talsu Vēstis, 2010. gada 11. decembrī